Anderss de la Mote “[geim]”

Tātad… šī grāmata man sniedza gan daudz prieka un pārsteigumu – tajā bija daudz strauju notikumu pagriezienu. Taču bieži vien arī sapratu, ka redzu šajā grāmatā daudzus trūkumus, kas varbūt traucēja tikai man.

Anotācija: 

Henriks Peteršons ir sīks blēdis, kas neko neņem galvā un rīkojas, kā ienāk prātā. Kādu dienu viņš vilcienā atrod dīvainu mobilo telefonu – tas ne tikai pārzina HP dzīvi visos sīkumos, bet arī aicina viņu pievienoties aizraujošam piedzīvojumam ar nosaukumu Spēle. Kad HP ir izturējis pirmo pārbaudījumu, viņš tiek iekļauts slepenā Spēlētāju kopienā. Uzdevumi kļūst arvien riskantāki, atalgojums pieaug, un fanu atzinība ir iedvesmojoša. HP ir gatavs darīt jebko, lai tikai varētu turpināt Spēli.

Policijas inspektore Rebeka Normēna ir pilnīgs HP pretstats. Viņa rūpīgi kontrolē savu dzīvi, un viņas karjera Drošības policijas miesassargu nodaļā ir apbrīnas vērta. Viss būtu lieliski, ja ne zīmītes, kuras kāds slepus atstāj viņas skapītī. Lai kurš tās rakstītu, viņš par Rebekas pagātni zina satraucoši daudz. Zina to, ko nevienam nevajadzētu zināt…

Kad Spēle ielaužas aizvien dziļāk realitātē, HP un Rebekas pasaules neizbēgami tuvojas viena otrai. Kas patiesībā ir Spēle? Un vai tu esi pārliecināts, ka gribi spēlēt?

Karamele domā:

Laikam sākšu ar to, kas mani visvairāk kaitināja, lai varu nolaist tvaiku un turpināt pārējo domu izklāstu mierīgā gaitā… 😀 Tie bija varoņi un viņu raksturi. Galvenais varonis Henriks jeb Henke jeb HP bija interesants, taču nespēju saprast dažas lietas. Pirmkārt, viņa vecums. Grāmatas sākumā man šķita, ka Henrikam ir, augstākais, divdesmit gadi. Taču izrādījās, ka viņam patiesībā ir 31. Hm? Es vēl varu saprast, ka ir vīrieši arī šādā vecumā, kas ir nevīžīgi, spēlē datorspēles utml., bet mani visvairāk mulsināja bagātīgais angļu valodas slenga vārdu un izteicienu daudzums. Vai tiešām zviedrs šādā vecumā tik daudz izmantotu pusaudžu valodu? Varbūt arī…

Rebeka… Rebeka. Viņas raksturs man patika vairāk, jo stāsta gaitā pamazām atklājas tas pagātnes notikums, ko viņa prātā cilāja bieži un kas acīmredzot bija kaut kas ļoti traģisks un dzīves pagrieziena punkts (bija arī). Taču viņa priekš izmeklētājas/policistes/miesasardzes bija ārkārtīgi neapķērīga, un tas man bieži lika iekšēji sarauties, jo nevaru ciest varoņus, kuri itkā ir gudri, bet patiesībā neko nesaprot pat tad, ja viņiem informāciju uzliek uz paplātes.

Par pašu stāsta ideju – tā bija ļoti interesanta. Netaisīšu te spoilerus, tāpēc tikai teikšu tā, ka visa Spēles ideja ir ģeniāla un es domāju, ka no tās varētu izvērst arī dziļāku, garāku stāstu, taču beigās man bija sajūta, ka šādas idejas potenciāls ir visai izniekots, jo beigu beigās mēs ieguvām maz informācijas. Pēc grāmatas izlasīšanas man joprojām palika daudz neatbildētu jautājumu, un ik pa brīdim samulsu. Varbūt es vienkārši esmu pavirša lasītāja un palaidu garām vietu, kur atklājas viss, par ko prātoju grāmatas laikā, bet citādi… hmm…

Beigās bija pamatīgs pavērsiens, un izlasīju grāmatu līdz galam, noliku to malā un man nedaudz nāca smiekli, kas domāju par grāmatas beigām. Īsti pat nezinu, vai tas ir kaitinoši, šokējoši, skumji vai vienkārši komiski. Varbūt nedaudz no katra. Par to šajā grāmatā gan nevar sūdzēties – pavērsienu ir daudz, un tie ir ļoti strauji un pārsteidzoši. Tas man ļoti patika.

Kopumā tas ir patiešām dinamisks kriminālromāns. Varbūt tieši tāpēc man tas īpaši nepiesaistīja dažās jomās, jo parasti krimiķus nelasu.

Karameles vērtējums:

7/10